Sporta ārsts iesaka veikt muguras vingrojumus laicīgi, lai izvairītos no muguras traumām vēlāk.

Muguras sāpes un to progresīva ārstēšana ikdienā un sportā

Mūsu dienās liela daļa mūsu sabiedrības tomēr ir sapratuši, ka veselība ir visa pamats un stūrakmens. Ja runājam par saslimstību (mūsu sabiedrībā) ar dažādām slimībām, tad ļoti lielu īpatsvaru šajā saslimšanu plejādē ieņem mugurkaulāja saslimšanas. Agrāk ar mugurkaulāja problēmām biežāk sastapās cilvēki vecāki par 40 gadiem, bet patreiz ir vērojama tendece, ka mugurkaulāja problēmas arvien biežāk parādās gados jauniem cilvēkiem. Liela daļa mugurkaulāja saslimšanas parādās jau pusaudžu gados kā arī pēc cilvēka organisma nobriešanas – vidēji ap 22 līdz 25 gadiem.

   Jums, protams, rodas jautājums, kāds ir iemesls tam, ka jauni cilvēki arvien vairāk sirgst ar mugurkaulāja slimībām? Kādas slimības visbiežāk, tad traucē mūsu dzīves ritmam? Kā šīs slimības vislabāk un visefektīvāk ārstēt?

   Vislielāko ļaunumu šajā tehnikas un ofisu gadsimtā mums nodara mazkustība, fizisko aktivitāšu nepietiekamība un reizēm vienkārši nevērība pret savu un apkārtējo veselību. Šis mazkustīgums jeb hipodinamija cilvēkos izraisa muskulatūras un saišu aparāta novājināšanos, muskulatūras disbalansu kā arī kaulaudu struktūras izmaiņas. Tādējādi, šie cilvēki, kuru darbs ir sēdošs un mazkustīgs, varētu nosaukt sevi kā potenciālu vai jau esošu mugurkaulāja slimnieku.

   Bieži cilvēki sastopas ar akūtām sāpēm mugurā pēc fiziskām slodzēm kam par iemeslu ir mugurkaulāja slimības – spondiloze, skolioze, starpskriemeļu disku trūces, skriemeļu nestabilitāte u.c.

   Protams, ja Jums ir kādas sūdzības par muguras sāpēm, tad nekavējoties ir jāgriežas pie ārsta, kas ir specializējies mugurkaulāja slimību ārstēšanā – vertebraloga vai ārsta rehabilitaloga. Tādējādi, šis konkrētais ārsts Jums nozīmēs tālāko ārstēšanu , kas varētu ietvert elektroterapiju, ūdens terapiju, distrakcijas terapiju, siltumterapiju, ārstniecisko vingrošanu, masāžu vai citas metodes un arī ieteiks kā labāk izsargāties no muguras sāpēm.

   Viena no progresīvākajām ārstēšanas metodēm ir distrakcijas (stiepšanas) metode, kas ļoti pozitīvi ietekmē mugurkaulāju, saites un muskulatūru. Ar šīs metodes palīdzību uzlabojas asinsrite mugurkaulāju aptverošā muskulatūrā, sabalansējas vertikālā slodze uz mugurkaulāju un starpskriemeļu diskiem, izzūd muguras nervu saknīšu nospieduma simptomi. Stiepšanas metodi var izmantot kā ārstēšanas nolūkos, tā arī profilakses nolūkos, tādējādi tas norāda par šīs metodes plašajām pielietošanas iespējām.

   Lai pielietotu distrakcijas jeb stiepšanas metodi ārstēšanā, ir nepieciešams speciāls aprīkojums, kas lielākajā daļā ārstēšanas iestāžu nav pieejams. Viena no retajām vietām Rīgā, kur Jūs varat griezties muguras sāpju gadījumā un iegūt kvalitatīvu ārstēšanu kā arī izmantot iepriekš minēto distrakcijas jeb stiepšanas metodi ir “SIA Sporta medicīna 1”. Mūsu centrā strādā pieredzējuši ārsti, kas ir specializējušies sporta medicīnā, rehabilitācijā, neiroloģijā, traumatoloģijā kā arī ir iespējams iegūt kvalitatīvus stomatoloģijas pakalpojumus. Pacientus apkalpo arī ar Rīgas apdrošināšanas sabiedrības, Baltas un BTA polisēm.

Ilgstošs darbs ar datoru veicina mazkustīgu dzīvesveidu - novājinās muskulatūra, palielinās ķermeņa svars, pazeminās imunitāte,

Dators, mazkustība… un to ietekme uz mūsu veselību.

Dators, dators, dators … tas ir mūsu laikmeta galvenais darba rīks, palīgs un reizē arī izklaides avots. Mūsdienu progresīvie ļautiņi pavada neskaitāmas stundas pie datoriem. Tas ir dzīves stils. Bez datora mēs vienkārši vairs nespējam iedomāties savu darbu un pat privāto dzīvi. Dators ir mūsu ikdienas darba un mājas sastāvdaļa, kas pilnībā aizvieto laikrakstus, žurnālus, televīziju, sabiedrisko dzīvi un reizēm pat draugus. Ko tad šī mazā kastīte tomēr nespēj aizvietot mūsu dzīvē? Tās ir kustības un veselība.

Kāpēc tieši kustības?

Kā zināms kustībā ir dzīvība… Bet kur tad šāds dzīves veids noved? Protams, pie mazkustības jeb hipodinamijas. Mazkustības ar to arī pasliktinās emocionālais stāvoklis, kas bieži vien traucē Jums darbā. Šīs iepriekš minētās lietas rezultātā novājinās muskulatūra, var palielināties ķermeņa svars, samazinās darbaspējas līdz var būt vēl arī nav nekas, ja tas viss kopumā neatstātu sekas veselībai. “Kas tad nu tik graujošs var atgadīties?” Cilvēkam pazeminās imunitāte (organisma pretestības spējas pret slimībām) – viņš sāk biežāk slimot, pasliktinās redze, parādās izmaiņas kaulaudos un muskulatūrā. Lielākās neērtības ir jūtamas tikai pēc pāris gadiem, kad jau ir jāgriežas pie ārsta, jāsāk lietot zāles. Bet arī tas vēl nav viss par šo nelielo kastīti, kas ir pieradināta kantora vai mājas telpās. “Bet kas tad vēl ?”

   Darba vai izklaides vieta pie datora jāiekārto tā, lai justos ērti. Cilvēki, kas ilgas darba stundas pavada pie datora sūdzas par stīvumu kaklā un plecos, par nogurumu un reizēm pat par muguras un galvas sāpēm. Vislielākais risks no darba pie datora ir iegūt muguras sāpes, jo mugurkaulājs tomēr ir mūsu ķermeņa galvenais balsts, kas šo mazkustību (reizē arī sasprindzinājumu) un nepareizo ķermeņa stāvokli pie datora izjūt visvairāk.

   Mazkustība lielākā vai mazākā mērā lietojot datoru, tie ir nenoliedzams fakts.

   Kā ir teicis slavenais franču ārsts Dr. Tisso:” Cilvēks zāles var aizvietot ar kustībām, bet nevienas zāles uz pasaules nespēj aizvietot kustības.”

   Un ja tomēr rodas problēmas ar veselību – sāp mugurkaulāja kakla daļa, mugura, ir stīvuma sajūta, pēc ilgas darbadienas uzsākot sporta aktivitātes ir nepatīkamas izjūtas mugurkaulājā un sāpes, tad Jums noteikti spēs palīdzēt SIA “Sporta medicīnas 1”dakteri.

Ikkatram sporta veidam, atkarībā no tā specifikas, ir savas tipiskās traumas. Volejbolā visbiežāk tiek ievainoti pirksti un pleci.

Katram sportiņam sava trauma

Ikkatram sporta veidam, atkarībā no tā specifikas, ir savas tipiskās traumas. Volejbolā visbiežāk tiek ievainoti pirksti un pleci, basketbolā – rokas, pleci, elkoņi un kājas, futbolā – īpaši kājas. Futbols ir vistraumatiskākais no ierastajiem sporta veidiem, jo šajā sporta spēlē notiek nemitīgs kontakts ar pretinieku, līdz ar to vienmēr pastāv iespēja gūt traumu. Tenisa spēlētāju hroniska traumatiska slimība ir „tenisista elkonis”, golfa spēlētājiem – „golfera elkonis”. Vidēja stipruma traumas amatieru sportā visbiežāk iegūst ziemā, kad ļaudis masveidā nodarbojas ar kalnu slēpošanu, dodoties uz Eiropas lielākajiem kalniem, un ļoti bieži atbrauc mājās ar sarautām ceļu locītavu saitēm. Arī visas pārējās ekstrēmās nodarbes – snovbords, skeitbords – ir traumatiskas. Vismazāk traumatisks sporta veids ir veselības skrējiens (skriešana), ja vien tas nav sprints, kur reizēm gadās muskuļu vai saišu plīsums. Arī peldēšana ir viens no mazāk traumatiskajiem sporta veidiem. „Lai gan peldēt – tā ir viena lieta, otra lieta ir pārgalvīga bravūra – ka tik nolēkt no augstāka punkta. Bieži vien šo varonību gribas parādīt pēc stiprāku dzērienu lietošanas, un tad gan bieži tiek traumēts sprandas skriemelis. Taču to jau vairs nevar attiecināt uz veselīgu un aktīvu dzīvesveidu,” piebilst sporta ārsts Āris Aivars.

Nekas nenotiek tāpat vien

No traumām sportojot nav pasargāts neviens, taču ir lietas, kurām vajadzētu pievērst uzmanību, lai aiztaupītu sev nepatīkamus brīžus. Visvairāk mēs grēkojam sevi pārslogojot. „Ja organisms vairs nespēj izturēt tam „uzdoto” slodzi, tas sāk vājākajā punktā „brukt kopā”. Šajā gadījumā traumatisms ir ne tik daudz atkarīgs no konkrēta sporta veida, cik sevis disciplīnas un spēju novērtēšanas,” atgādina sporta ārsts. Pat skriešana, lai arī visdrošākais sporta veids, tomēr prasa nopietnu pieeju – sagatavotību. Cilvēkam jāzina, ar kādu pulsu un cik ilgi viņš drīkst skriet, lai nenotiktu sirds pārslodze. Jāņem arī vērā, pa cik cietu virsmu notiek skrējiens, un atkarībā no tā arī jāizvēlas pareizie apavi – jo cietāka virsma, jo apavu amortizācijai jābūt lielākai.

Sporta ārsts Āris Aivars uzsver, ka sporta apavu izvēlē ir jāpievērš uzmanība segumam. Neatbilstoši apavi var palielināt risku iegūt potītes traumas.

Teniss un sevis aizsardzība

Tenisa laukumiem ir dažāda veida segumi, un katram no segumiem ir piemēroti citi apavi. „Cik gan bieži ir tā, ka mēs izvēlamies apavus, kas domāti tenisam, un mums šķiet, ka ar tiem varam spēlēt tenisu visur. Taču ir svarīgi zināt, cik liela saķere ir kurpei ar spēles laukuma virsmu. Ja saķere ir pārāk liela, straujas kustības laikā varam izmežģīt potīti, kas ir viena no tenisā visbiežāk sastopamajām traumām,” stāsta sporta ārsts Āris Aivars. Tikpat svarīgi esot izvēties pareizu raketes svaru un lielumu – tenisa raketas roktura apkārtmēram jābūt tādam, lai plauksta pilnībā aptvertu rokturi, vidējam pirkstam un īkšķim tieši saskaroties, citādi var iedzīvoties pamatīgās elkoņa locītavas sāpēs. To arī sauc par „tenisista elkoni”, kad ārējās locītavas saites sakairinājuma rezultātā sāpes var būt tik lielas, ka pēc tam pat ir grūtības pacelt tējas krūzīti.

Izvēlies ko vēlies, spēlē kur izvēlējies

Sporta veidi, kas saistīti ar augstumu un ātrumu, vienmēr ir traumatiski. Ekstrēmajos sporta veidos visbiežākais nelaimes gadījumu iemesls ir nepareizi izvelēta vieta un ekipējums, kā arī savu spēju pārvērtēšana. „Sevis aizsardzībai ļoti ieteicami plaukstu aizsargi un ķivere, jo krītot ķermenis atbalsta punktu allaž meklē ar rokām,” uzsver sporta ārsts Āris Aivars un atzīst, ka Latvijā sevis aizsardzība neesot īpaši izplatīta. Cilvēki ir ļoti pārgalvīgi. „Arī komandas sporta veidi bieži vien tiek spēlēti nepiemērotās vietās – noliek puišeļi divas skolas somas vārtu vietā uz asfalta pleķa un „laiž vaļā” futbolu. Taču ar jebkuru sporta veidu jānodarbojas vietās, kuras tiem ir domātas, nevis uz ielas!” atgādina sporta ārsts. Piemēram, volejbolu var spēlēt gan uz cieta, gan uz mīksta seguma (zālīte ir ciets segums, pludmales smiltis – mīksts). Taču, spēlējot uz cieta seguma, jāizslēdz zināmi tehnikas elementi – kritieni, „līdaciņas”. Visieteicamākais segums sporta spēlēm ir vienmērīga, līdzena zālīte, taču ne vienmēr ir tik vienkārši to nodrošināt. Tomēr jebkurā gadījumā nevajadzētu sporta spēles spēlēt uz asfalta, jo uz šīs virsmas jebkurā brīdī iespējams gūt plašus ādas nobrāzumus.

Sporta ārsts uzsver, ka irmais solis daudzu riskantāko sporta veidu apguvē ir iemācīties pareizi nokrist.

Pirms lec – iemācies krist!

Pirmais solis daudzu riskantāko sporta veidu (snovbords, skeitbords, kalnu slēpošana u.c.) apguvē ir iemācīties pareizi nokrist. „Tas nozīmē kritiena laikā pareizi sagrupēt organisma locekļus, lai trieciens nodarītu mazāku postījumu ķermenim,” skaidro sporta ārsts. Krītot ar slēpēm vai snovborda dēli, jācenšas izstiepties taisni, savukārt uz mīkstas virsmas kustībai jābūt kūleņojošai, rokas pievelkot pie ķermenim un mēģinot ar tām mazināt sitiena triecienu, taču kājas un rokas nedrīkst izstiept, jo tad tās var aizķerties un izmežģīties. „Krišanas mākslu” parasti iemāca treneri līdztekus katra sporta veida pamatprincipiem, un īpaši to ieteicams apgūt ekstrēmo sporta veidu piekritējiem.

Atpūta, aukstums, paaugstinājums

Pie locītavu saišu un muskuļu traumām bez bojātiem ārējiem audiem un asiņošanas jāatceras RICE princips (Rest, ICe, Elevation – atpūta, aukstums, paaugstinājums – tulk. no angļu val.). „Tātad, ja gūta mīksto audu trauma, nepieciešams atpūsties, uzlikt sāpošajai vietai aukstu kompresi un pacelt to augstāk par pārējo ķermeni, lai neveidotos tūska. Aukstuma kompresi vajadzētu likt ik pēc divām trim stundām un uz 10 – 15 minūtēm, atkārtojot to 24 stundu garumā pēc savainojuma gūšanas. Uzreiz pēc aukstuma kompresēm sāpošo vietu uzreiz ieziež ar kādu no šādiem gadījumiem domātajām smērēm. Ik pa brīdim var uzlikt arī spiedošu pārsēju, lai novērstu tūsku un asinsizplūdumu. Pēc tam gan vajadzētu parādīties ārstam,” iesaka sporta ārsts Āris Aivars.

Brūču savlaicīga aprūpe ir katra sportista pienākums.

Nevērība pret sevi – nepareizi!

Ja trauma saistīta ar ārējiem ādas bojājumiem, brūce vispirms jāiztīra ar ūdeņraža pārskābi. Ja tās nav pie rokas, var izmantot arī ūdeni un ziepes. Pēc tam brūce jāpārsien, lai neasiņo. Ja cietušais nezina, vai ir potēts pret stinguma krampjiem, obligāti jādodas uz tuvāko poliklīniku, lai saņemtu šo injekciju. Ja brūce ir plēsta vai griezta un tur iekļuvusi zeme vai kādi citi netīrumi, dažu stundu laikā jādodas uz tuvējo medicīnas iestādi. Pēc gūtas galvas traumas jāpārbauda, vai cietušais ir pie pilnas apziņas, vai viņam nav atmiņas zudumi, vai cietušajam nav slikta dūša un vemšana. Ja šādas pazīmes ir, ieteicams izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību, cietušo neaiztikt un nekur nevest, jo nepareizas transportēšanas rezultātā var rasties papildus problēmas. „Lielākā kļūda, ko cilvēki pieļauj, gūstot traumu – viņiem liekas, ka viņa trauma nav nopietna un gan jau viss būs labi. Taču tad paiet viena divas nedēļas, un tomēr izrādās, ka nav labi un jāiet pie ārsta, un tad jau sekas ir daudz smagākas. Ja mēs runājam par muguras traumām, protams, sportojot muguras mīksto audu traumas gadās bieži, taču 25 gadu laikā, kopš strādāju par sporta ārstu, nav bijis neviens gadījums, kad kāds sportojot guvis mugurkaula vai muguras smadzeņu traumu,” apgalvo sporta ārsts Āris Aivars.

Pieci PRET traumu pamatlikumi:

1. Pats galvenais – nodarbojieties ar sportu!

2. Izvēlieties pareizu ekipējumu un vietu!

3. Novērtējiet savu fizisko un tehnisko sagatavotību attiecīgajā sporta veidā!

4. Vienmēr domājiet, ko jūs dariet!

5. Ja tomēr kaut kas ir atgadījies, nekādā gadījumā nekrītiet panikā, bet gan sniedziet (sev vai līdzbiedram) pirmo medicīnisko palīdzību un tuvākajā laikā dodieties pie ārsta!

Āris Aivars - Sporta ārsts. Viens no SIA "Sporta medicīna 1" īpašniekiem. Ilggadēja pieredze strādājot kopā ar Latvijas sporta klubiem, kā, piemēram, HK Rīgas "Dinamo".

Kas ir veselības skriešana? Stāsta sporta ārsts

Kaut arī skriešana nav tas vieglākais sporta veids, tomēr tai ir daudzi plusi.

Ar to var nodarboties gandrīz jebkura vecuma cilvēks, ja vien viņam nav kādas veselības problēmas, kad to darīt nedrīkstētu, skriešana neko nemaksā, ja vien nerēķina tēriņus par piemērotu apavu un sporta tērpa iegādi, skriešana rada patīkamu pēcgaršu, uzlabo fizisko veselību. Bet tas viss ar noteikumu, ka netiek pārvērtētas savas spējas un nodarīts sev pāri. Kā skriet, lai veselībai labums un pašam prieks, stāsta sporta ārsts Āris Aivars. 

Cik gatavs esi slodzei?

“Pamatā skriešana uzlabo sirdsdarbību un asinsriti, bet veselīgā skriešana ir tā, kur mūsu ķermenis enerģiju dabū no ieelpotā skābekļa (tā tiek dēvēta par aerobo enerģiju). Sev vispiemērotāko aerobo slodzi iespējams noskaidrot, veicot pārbaudi pie kardiologa vai sporta ārsta uz slīdceliņa vai veloergometra ar skābekļa masku uz sejas. Šis stresa jeb slodzes tests parādīs, kāds ir mūsu aerobās slodzes slieksnis (tātad enerģija, ko dabūjam no ieelpotā skābekļa), pie viena dakteris arī pateiks, kādam ir jābūt pulsam skriešanas laikā, un citas lietas, kam pievērst uzmanību. Tas ir ļoti svarīgi – zināt savus rādītājus un kritērijus, kādā pulsa zonā drīkstam skriet,” saka sporta ārsts.   “Taču ir arī pavisam vienkārša metode, kā pārliecināties, vai ar skriešanu nenodarām sev pāri. Ja, skrienot ar kādu kopā, varam mierīgi, bez aizelšanās, ar otru parunāties, viss ir kārtībā, aerobā slodze ir atbilstoša. Tas nozīmē – lai organisms dabūtu skābekli, nesākas aizdusa. Ja rodas forsētā elpošana, enerģija jau tiek gūta nevis no skābekļa, bet no organismā esošajiem ogļhidrātiem, taukiem un olbaltumvielām. Līdz ar to organismā parādās skāba vide, un tāpēc rodas dažādas sliktas blakusparādības, izdalās daudz sviedru un kopā ar tiem – minerālvielas, bet tas var novest līdz krampjiem. Tāpēc mans ieteikums būtu skriet tādā tempā, lai ar savu kompanjonu varat mierīgi laiku pa laikam arī kādus vārdus parunāt. Tas arī parāda, ka pulss ir pareizs un organisms atrodas komforta zonā.”

Lai elpas nepietrūkst

Svarīga ir pareiza elpošana sportiskās aktivitātes laikā. “Ieelpu veicam caur degunu, izelpojam caur muti, un elpošanas ritmam vajadzētu būt tādam, ka uz četriem soļiem ieelpojam un tad uz četriem soļiem izelpojam. Varam pamēģināt elpot arī uz trīs. Bet galvenais, lai ar šo elpošanu pietiktu enerģijas skriešanai. Tāpēc iesākumā vajag pamēģināt skriet lēnām, tad būs redzams, cik daudz var noskriet, neforsējot elpošanu. Pirmajā reizē tas var būt tikai kilometrs, varbūt pēc trim dienām jau varēsim noskriet pusotru kilometru, vēl pēc tam – divus kilometrus. Tiem, kas iepriekš nekad nav skrējuši, vajadzīgs vidēji mēnesis, lai organisms pamazām kļūtu arvien trenētāks un distances garumu varētu pagarināt līdz pieciem kilometriem. Tā var būt arī garāka, bet ar noteikumu, ka pēc skriešanas nav slikta pašsajūta,” uzsver Āris Aivars.

Sporta ārsts iesaka skriet vismaz trīs reizes nedēļā.

Svarīga ir atjaunošanās

Parasti ar fiziskajām aktivitātēm iesaka nodarboties 3 reizes nedēļā. Vai tas pats attiecas arī uz skriešanu? “Patiesībā jautājums ir ļoti vienkāršs, jo fizioloģiski organisma atjaunošanās ilgst no 24 līdz 48 stundām. Protams, sportisti organisma atjaunošanai izmanto arī kādus papildu līdzekļus – vitamīnu dzērienus, magniju, kāliju, sporta dzērienus. Parastam cilvēkam pietiek ar sava ķermeņa atpūtināšanu.

 

Ja vēl aiznākamajā dienā sāp kāju muskuļi, tātad slodze bijusi par lielu. Ja sāp locītavas un sāpes negrib pāriet arī pēc vairākām dienām vai stipri sāp skriešanas laikā, ir jāpārbauda, vai gadījumā ceļa locītavās nav iemetusies artroze, un tad tās nemaz nedrīkst noslogot ar skriešanu, bet varbūt ir kādas problēmas ar gūžām vai pēdām, tāpēc ir šīs nepatīkamās sajūtas. Protams, skrienot pietiekami garus gabalus, ir nepieciešami labi apavi, kas samazina vertikālo triecienu uz visām iesaistītajām locītavām (pēdas, potītes, ceļi, gūžas) un arī uz muguru (mazāka ietekme).

Ja ir jau kādas problēmas ar potīšu, ceļu vai gūžu locītavām, manuprāt, skriešanas vietā labāk izvēlēties citu sporta veidu, piemēram, braukšanu ar velosipēdu, jo tad locītavas nesaņem tādus triecienus kā skriešanā, kā arī tiek noslogotas citas muskuļu grupas. Taču sirds asinsvadu un elpošanas sistēmas darbojas tieši tāpat. Labu funkcionālu slodzi organismam nodrošina arī nūjošana, peldēšana,” iesaka sporta dakteris.

Kurā dienas laikā skriet?

“Cilvēki mēdz uzskatīt, ka ar fiziskajām aktivitātēm vajadzētu nodarboties no rīta, bet patiesībā labākais laiks ir ap pulksten 12–13. Tad organisms ir funkcionāli pamodies, bet astoņos no rīta tas, visticamāk, vēl guļ. Tāpēc arī sportistiem optimālie treniņu laiki tiek noteikti no pulksten 11 līdz 13. Pēc tam organisms pagūst atjaunoties, un vakara treniņš sportistam var būt ap 18–20.

Jāņem vērā arī tas, cikos no rīta paēdam brokastis vai pa dienu pusdienas; ar pilnu kuņģi noteikti nevajadzētu doties skrējienā. Ir jāpaiet apmēram divām stundām, līdz ēdiens pārstrādājas, un tad varam sevi fiziski noslogot. Ja brokastis ēdam ap deviņiem, skrējienā varam doties ap vienpadsmitiem. Tas pats sakāms par treniņu uz velotrenažiera – arī uz tā ieteicams darboties kādas divas stundas pēc maltītes.

Starp citu, neēšana divas stundas pirms skriešanas palīdzēs izvairīties no stipras duršanas sānos (parādība, ar ko sākumā saskaras visi, kas sākuši nodarboties ar skriešanu),” norāda speciālists.   

Sporta ārsts uzsver, ka skriešana pa cietu segumu, piemēram, asfaltu, bruģi, var būt traumatiska locītavām.

Pa kādu virsmu?

Pilsētās daudzi skrien pa asfaltētajām ietvēm, kas ir cieta virsma. Pēc Āra Aivara domām, nebūtu labi skriet pa asfaltu. To varētu darīt tikai tad, ja ir ļoti labi skriešanas apavi. Rīdziniekiem viņš iesaka labāk aizbraukt uz Šmerli vai Biķernieku mežu, kur var noskriet savu distanci un tad braukt mājās. “Mana pieredze liecina, ka ļoti daudziem cilvēkiem, kas izvēlas skriet pa asfaltu, pēc tam ir sūdzības par tā saucamo skrējēja celi (rodas iekaisums ceļa sānu cīpslā, kas izraisa sāpes celī).

Paiet var, bet paskriet nevar, un tas viss veidojas tāpēc, ka cilvēks izvēlējies skriet pa cietu virsmu. Nevienā stadionā neredzēsi asfalta segumu, tur ir citu veidu segumi. Skrienot pa tiem, šādu problēmu nav. Bet ne jau tikai seguma dēļ rodas problēmas. Tās var rasties visās locītavās, kas darbojas skriešanas mehānismā. Sūdzības var būt par gūžām, ceļu locītavām, Ahilleja cīpslu, pēdām.

 

Ļoti bieži cilvēkiem ir plakanā pēda, kad pēdas biomehānika nav tāda, kā vajag skrienot, un viņam tās pēdas sāp. Ko darīt? Risinājums ir ļoti vienkāršs – jāaiziet pie podometra un jāuztaisa ortopēdiskās zolītes, kas paceļ pēdu, un tā biomehāniski pareizi strādā. Un tas arī viss. Piemēram, papēža pieši – cilvēks skrēja, skrēja, līdz vienā dienā vairs kāju nevar pielikt pie zemes, tik stipri sāp. Tad jāveic izmeklējums, un, ja tas parāda, ka pie vainas ir papēža piesis, ar to ātri tiekam galā, izmantojot triecienviļņa terapiju. Katram var būt savas problēmas, un tām var atrast atbilstošu risinājumu,” liecina ārsta pieredze.

Ko darīt dūšīgajiem?

Vispirms jāsaprot, ka ar veselības skriešanu no liekajiem kilogramiem atbrīvoties nav iespējams. Lai to izdarītu, vienā piegājienā būtu jānoskrien 20 kilometru, bet tas ir pa spēkam tikai profesionālim, turklāt liekā svara dēļ var tikt pārslogotas potītes, ceļi, saites. Tas ir milzīgs riska faktors, lai sabeigtu savu veselību. Tā ir vislielākā kļūda, ko iesācēji pieļauj.

Sporta ārsts uzskata, ka svara samazināšanai vispār nevajadzētu izmantot skriešanu. “Vislabāk šim nolūkam der kāpšana kalnā. Protams, nebrauksim jau tāpēc uz Alpiem, jo varam izmantot trenažierus – iešanu pa slīdošo lenti ar paceltu leņķi. Tā ir vislabākā slodze, kad sākam dedzināt taukus. Bet, protams, tas ir jādara pakāpeniski – sākumā lēnākā, pēc tam ātrākā tempā ejot pa slīpumu (paturot prātā, ka tauki deg tad, kad sākam svīst). Un vēl – lai zaudētu svaru, ir vajadzīga gan slodze, gan piemērota diēta. Tāpēc, ja treniņā esam nometuši kilogramu, bet, atnākot mājās, kārtīgi pieēdamies, zaudēto dabūjam atpakaļ ar uzviju. Sava diēta noteikti ir jāsakārto, un, ja nepieciešams, jālūdz diētas ārsta palīdzība.”

ru_RU

Piesakies jau šodien: +371 26492714